Saturs
The stāstījuma žanrs ir literārs žanrs, kas no stāstītāja viedokļa atjauno izdomātu pasauli. Lai arī stāstījumus var iedvesmot realitāte, tie joprojām ir fiktīvi, jo tie sniedz aprakstus un perspektīvas, kas vienmēr būs subjektīvas.
Stāstījuma žanrs parasti tiek rakstīts prozā, lai gan ir daži stāstījuma dzejoļi, piemēram, "Martín Fierro" vai "La Llíada".
Stāstījuma žanra izdevēju sauc par stāstītāju, entītiju, kas paziņo un saista notikumus no konkrēta viedokļa. Šis stāstītājs var izmantot pirmo personu (lai radītu lielāku tuvību faktiem), otro personu (lai izveidotu attiecības ar lasītāju) vai trešo personu (lai radītu objektīvāku un visaptverošu redzējumu).
Stāstījuma žanrā dominē valodas atsauces funkcija, jo tā stāsta par konkrētu tēmu vai referentu (kas var būt reāls vai fiktīvs).
Pārējie divi galvenie literārie žanri ir liriskais žanrs, kas pauž jūtas vai prāta stāvokļus, un dramatiskais žanrs, kas rakstīts dialogā un paredzēts reprezentācijai.
- Skatīt arī: Stāstītājs pirmajā, otrajā un trešajā personā
Stāstījuma apakšžanri ir:
- Episkā. Tam ir mītisks raksturs, jo tas stāsta par varoņu, dievu un mitoloģisko būtņu ekspluatāciju.
- Dziedāt varoņdarbu. Tā ir episkā forma, kas veltīta viduslaiku bruņinieku varoņdarbiem. Tos sauc par "dziesmām", jo to pārraidīja minstreli, kuri deklamēja šos stāstus, tā laika (11. un 12. gadsimta) analfabētisma dēļ.
- Stāsts. Parasti to raksta prozā, un to raksturo tā īsums, nelielais rakstzīmju skaits un argumentu vienkāršība.
- Novele. Garāks par stāstu, tas stāsta par notikumu secību un apraksta vairākus varoņus sarežģītākā struktūrā. Romāns vienmēr, vismaz daļēji, ir fikcija. Pat vēsturiskie romāni, kaut arī tie stāsta par reāliem notikumiem, satur faktus un daiļliteratūras fragmentus.
- Līdzība. Lai gan tā ir īsāka par teiku, tā mēģina arī nodot mācību, izmantojot līdzību.
- Leģenda. Tas ir populārs stāstījums, kura pamatā ir reāls notikums, bet ar pārdabiskiem papildinājumiem, kas izskaidro dažādas ikdienas dzīves jomas. Tie tradicionāli tiek pārraidīti mutiski, lai gan patlaban tie ir apkopoti arī drukātās versijās.
- Fabula. Tajā stāstīts īss stāsts, kurā parasti piedalās dzīvnieki, kuriem piemīt tādas cilvēka īpašības kā spēja runāt, saprātīgi domāt vai iemīlēties. Pasakās ir mācība, ko sauc par "morāli", un tās ir paredzētas, lai nodotu sabiedrības morāli.
Stāstījuma žanra piemēri
- Zaķis un bruņurupucis. Fabulas piemērs.
Kādreiz bija zaķis, kurš ātruma dēļ bija ļoti veltīgs. Viņš vienmēr ņirgājās par bruņurupuča lēnumu. Bruņurupucis ignorēja viņas izsmieklus, līdz kādu dienu viņš izaicināja viņu uz sacensībām. Zaķis bija ļoti pārsteigts, bet pieņēma.
Dzīvnieki tika pulcēti, lai novērotu skrējienu, un tika noteikti sākuma un finiša punkti. Kad sacensības sākās, zaķis deva bruņurupucim ilgu vadību, vienlaikus par to ņirgājoties. Tad viņš sāka skriet un ļoti viegli pabrauca garām bruņurupucim. Pusceļā viņš apstājās un atpūtās. Bet neviļus viņa aizmiga.
Tikmēr bruņurupucis turpināja lēnām virzīties uz priekšu, taču neapstājoties. Kad zaķis pamodās, bruņurupucis atradās tikai dažu soļu attālumā no finiša, un, lai arī zaķis skrēja cik ātri vien varēja, uzvarēt sacensībās neizdevās.
Zaķis todien apguva vērtīgas mācības. Viņš iemācījās nejokot citus, jo nevienu nevar uzskatīt par pārāku par citiem. Turklāt viņš atklāja, ka vissvarīgākais ir saglabāt pastāvīgas pūles, nosakot mērķi.
- Vairāk piemēru: Īsās fabulas
- Odiseja. Eposa piemērs dzejolī.
(Fragments: Ulisa tikšanās ar sirēnām)
Tikmēr cietais kuģis uz sava vieglā kursa
saskārās ar Sirēnām: priecīga elpa viņu pamudināja
bet pēkšņi šī vēsma apklusa, iestājās dziļš rāms
viņš jutās apkārt: kāds dievs nogludināja viļņus.
Tad mani vīri piecēlās, salocīja buru,
viņi nometa to laivas apakšā un, sēžot pie aira,
viņi balināja jūru ar putām ar pulētām lāpstām.
Es pa to laiku paņēmu aso bronzu, sagriezu vaska klaipu
un, sadalot to mazos gabaliņos, es tos saspiedu
ar manu robusto roku: viņi drīz mīkstināja
spēcīgi mani pirksti un saules uguns no augšas.
Pa vienam savus vīriešus ar viņiem es aizklāju ausis
un, savukārt, viņi sasēja manas kājas un rokas
mastā, taisni, ar stiprām virvēm, un pēc tam
pātagu ar airiem viņi atgriezās putojošajā jūrā.
Tagad piekraste vairs nebija nekas cits kā kliedziens
un kruīza kuģis lidoja, drīzāk viņi to uztvēra
Sirēnas pagāja garām un pacēla savu skanīgo dziesmu:
"Nāc šeit, dod mums godu, krāšņākais Uliss,
jūsu gājiens ierobežo degsmi dzirdēt mūsu dziesmu,
jo neviens viņa melnajā laivā šeit neiet garām, nepievēršot uzmanību
šai balsij, kas plūst saldā medū no mūsu lūpām.
Kas viņu laimīgi klausās, zina tūkstoš lietas:
darbi, kurus mēs zinām tur pie ceļa un tā laukiem
no dieviem uzlika varu Trojas zirgiem un Argīviem
un pat tas, kas notiek visur auglīgajā zemē ".
Tā viņi teica, izelpojot saldu balsi un man krūtīs
Es ilgojos viņus dzirdēt. Uzacis saraucis uzacis pavēlēja
mani vīri atbrīvo manu kaklasaiti; viņi airēja salocīti
pret airi un stāvošajiem Perimēdu un Eirilohu, metot
jaunas virves nežēlīgi piespieda man savus mezglus.
Kad mēs viņus beidzot atstājām un tas vairs nebija dzirdams
jebkuru Sirēnu, manu uzticīgo draugu, balsi vai dziesmu
viņi noņēma vasku, kas man bija viņu ausīs
kad viņš nāca un atbrīvoja mani no manām saitēm.
- Roldāna dziesma. Dziedāšanas akta piemērs.
(Fragments)
Oliveros ir uzkāpis kalnā. Paskaties pa labi un redzi, kā neticīgo pulks virzās pa zālāja ieleju. Viņš nekavējoties zvana viņa partnerim Roldānam un saka:
-Es dzirdu tik pieaugušas baumas, kas nāk no Spānijas puses, es redzu, ka spīd tik daudz augstumu un tik daudz ķiveres mirdz! Šie saimnieki mūsu francūžiem sagādās nopietnas nepatikšanas. Ganelons to labi zināja, zemais nodevējs, kurš mūs ievēlēja imperatora priekšā.
- Aizveries, Oliveros, - Roldāns atbild; Viņš ir mans patēvs, un es nevēlos, lai jūs par viņu teiktu vēl kādu vārdu!
Oliveros ir uzkāpis augstumā. Viņa acis šķērso horizontu Spānijas valstībā un saracēnos, kas pulcējušies impozantā pulkā. Spīd ķiveres, kuru zeltā ir ielikti dārgakmeņi, vairogi un augstuma tērauds, kā arī līdakas un pie vairogiem piesietie gonfaloni. Viņš pat nevar saskaitīt dažādos korpusus: to ir tik daudz, ka viņš zaudē skaitu. Sirdī viņš jūtas stipri traucēts. Cik ātri vien kājas atļauj, viņš nokāpj no kalna, uzkāpj pie francūžiem un izstāsta visu, ko zina.
"Esmu redzējis neticīgos," saka Oliveros. Nekad neviens cilvēks nav redzējis tik lielu pūli uz zemes. Ir simts tūkstoši, kas ir mūsu priekšā ar vairogiem uz rokām, ķiverēm sasietām un pārklātām ar baltām bruņām; viņu pulētie vairogi mirdz, dzelzs stāvot taisni. Jums būs jāizcīna tāda cīņa, kāda vēl nekad nav bijusi. Franču kungi, Dievs jums palīdzēs! Stingri pretojieties, lai viņi mūs nevarētu uzvarēt!
Franči izsaucas:
-Slikts, kurš aizbēg! Līdz nāvei neviens no mums tevis netrūks!
- Ceibo zieds. Leģendu piemērs.
Pirms spāņu ierašanās Amerikā Paranas upes krastā dzīvoja jauna sieviete vārdā Anahī. Viņa nebija īpaši skaista, bet viņas dziedāšana priecēja visus viņas ciema iedzīvotājus.
Kādu dienu ieradās spāņu iebrucēji, kas iznīcināja pilsētu un sagūstīja iedzīvotājus, kuri izdzīvoja uzbrukumā. Anahī bija viņu vidū. Tajā naktī, kad cietumsargs aizmiga, Anahī viņu sadūra ar nazi un aizbēga. Tomēr neilgi pēc tam viņa tika arestēta un, atriebjoties par sacelšanos, viņi piesēja viņu pie koka un aizdedzināja.
Tomēr tā vietā, lai patērētu, Anahī pārvērtās par koku. Kopš tā laika ir ceibo, koks ar sarkaniem ziediem.
- Vairāk piemēru: Leģendas
- Indikatora sirdsautors Edgars Alans Po. Stāsta piemērs.
Pievērsiet uzmanību tūlīt. Jūs mani uztverat par traku. Bet trakie neko nezina. Tā vietā ... ja viņi mani būtu redzējuši! Ja jūs redzētu, cik ātri es rīkojos! Ar kādu rūpību ... ar kādu tālredzību ... ar kādu disimulāciju es devos uz darbu! Es nekad nebiju laipns pret veco cilvēku kā nedēļu pirms viņa nogalināšanas. Katru nakti ap divpadsmitiem es pagriezu viņas durvju rokturi un atvēru tās ... ak, tik maigi!
Un tad, kad atvere bija pietiekami liela, lai apietu galvu, viņš pacēla nedzirdīgu laternu, aizvērtu, pilnīgi aizvērtu, lai neredzētu gaismu, un aiz tās viņš nodeva galvu. Ak, tu būtu pasmējies, lai redzētu, cik veikli viņš pagrieza galvu! Viņš to lēnām kustināja ... ļoti, ļoti lēni, lai netraucētu sirmgalvim gulēt. Man vajadzēja veselu stundu, lai pilnībā iebāstu galvu caur durvju atveri, līdz ieraudzīju viņu guļam uz gultas. Hei? Vai traks varēja būt tikpat gudrs kā es?
Un tad, kad galva bija pilnīgi iekšā telpā, viņš piesardzīgi atvēra laternu ... ak, tik piesardzīgi! Jā, viņš piesardzīgi atvēra laternu (jo eņģes čīkstēja), viņš to atvēra pietiekami, lai uz grifu acs nokristu viens gaismas stars. Un es to darīju septiņas garas naktis ... katru vakaru divpadsmitos ... bet man vienmēr bija acis aizvērtas, un tāpēc man bija neiespējami darīt savu darbu, jo mani kairināja nevis vecais, bet gan ļaunā acs.
Un no rīta, tikko iesākot dienu, viņa bezbailīgi iegāja viņa istabā un apņēmīgi runāja ar viņu, sirsnīgā balsī saucot viņa vārdu un vaicājot, kā viņš pavadījis nakti. Redzi, man vajadzēja būt ļoti gudram vecim, lai aizdomas, ka es katru vakaru, precīzi divpadsmitos, eju viņu apskatīt, kamēr viņš gulēja.
- Līdzība par Sējēju. Evaņģēlijs saskaņā ar svēto Mateju.
Tajā dienā Jēzus izgāja no mājām un apsēdās jūrmalā. Pie Viņa pulcējās tāds pūlis, ka Viņam bija jāiet uz augšu, lai sēdētu laivā, kamēr viss pūlis palika krastā. Un viņš daudz ko sāka runāt līdzībās, sacīdams: Lūk, sējējs izgāja sēt. Un, kad viņš iemeta sēklu, daži krita pie ceļa, un putni nāca un ēda to. Daži nokrita uz akmeņainas zemes, kur nebija daudz zemes, un drīz sadīgst, jo augsne nebija dziļa; bet, kad saule uzlēca, tā nokalta un nokalta, jo tai nebija sakņu. Vēl viena daļa nokrita starp ērkšķiem; ērkšķi izauga un to noslāpēja. Savukārt cits nokrita uz labas augsnes un nesa augļus, simts daļu, vēl sešdesmit un vēl trīsdesmit.
Ikviens, kurš dzird Valstības vārdu un nesaprot, nāk ļaunais un izrāva to, kas iesēts viņa sirdī: tas ir tas, ko sēj pa ceļam. Uz akmeņainas zemes sēj tas, kurš dzird vārdu un tūlīt to saņem ar prieku; bet tai nav saknes pati par sevi, bet tā ir nepastāvīga, un, ja vārda dēļ rodas bēdas vai vajāšanas, tā uzreiz paklūp un krīt. Starp ērkšķiem tiek sēts tas, kurš dzird vārdu, bet šīs pasaules rūpes un bagātību vilināšana šo vārdu noslāpē, un tas paliek sterils. Gluži pretēji, labā augsnē sēj tas, kurš dzird vārdu un saprot to, nes augļus un dod simtu, sešdesmit vai trīsdesmit.
- Karš un miers, autors Leons Tolstoi. Jauns piemērs.
(Fragments)
Mans rītdienas mērķis nebūs pamudināt un nogalināt, bet gan neļaut saviem karavīriem bēgt no terora, kas iebruks viņiem un man. Mans mērķis būs, lai viņi kopā maršētu un nobiedētu francūžus, un franči nobiedētu mūsu priekšā. Nekad nav noticis un nekad nenotiks, ka divi pulki būtu sadūrušies un cīnījušies, un tas nav iespējams. (Viņi par Šengrabenu rakstīja, ka mēs šādā veidā sadūrāmies ar frančiem. Es biju tur. Un tā nav taisnība: francūži aizbēga). Ja viņi būtu sadūrušies, viņi būtu cīnījušies, līdz visi būtu nogalināti vai ievainoti, un tas nekad nenotiek.
- Turpiniet ar: Literatūras žanri
